In dzejolis ar Angelo Francesco Nardelli ir pilnīgs noliegums jebkuru reāli vai naturālistisks. Pat mīlestība, kas ir acīmredzams pēc būtības ir tendence savu piepildījumu īstenojot seksualitāti, nav būtiski, kam ir pieredze šajā darbā tās juteklisko dimensiju.

Ak, Dievs nav nebūt erotiska situācijās. Netrūkst acis, mati, kas var spēlēt, un asins foibles, uguns, kas uzkarst gaļas moans mīlestības, konvulsīvs ķermeņa kustības, roku pieskaroties, siltums apģērbi, trīce lūpām, skaņas kājas uz ceļu, bet no fiziskās parādās dzeja Angelo Francesco Nardelli ziņas noslīka kontekstos, ka pāreja maņu attēlus uz citas nozīmes, tādu, es domāju, metafizisks ņemot vērā ne tikai mīlestību, bet pasauli, par dzīvi, nāve.

Pats arī nozīmes tam, ainavas, pat vietās, laikā un telpā. Šeit arī kļūst arvien atrasti ainavas, izolētas elementus, kuru nozīmes vizuālo un skaņas nav tikai objekts sajūtas, redzi un dzirdi, bet vienmēr metaforu un simbolu, norādot lasītāja prāta uz otru.

Tas ir tāpēc Nardelli, un tas ir jautājums visiem mūsdienu lietām ir savs viedoklis un noslēpumains noslēpums, un, ja mēs varam ieklausīties iekšējā balsī izpratni par lietām. Mēs palasītu dzejas vārsmas atbrīvo no jums, mīļie, taka master.

Atbrīvo jūs, mīļie, taka meistars
kas atveda apgaismības uzzināt jūsu zināms:
mystery viela, kas engulfs
pēc nevajadzīgu šķietamību robežās.

Šeit nozīmē zināšanu izskatu, bezjēdzīgi. Un atkal.

Tie, kuri zemi balsis noved viņas krūtis
un atmodina uz viļņiem vēja
vairāk dzīvžogu.

Lūk kā daba runā ar tiem, kuri zina, kā to klausīties. Un, ja jūs vēlaties, lai saprastu šīs lietas noslēpums balsis, ja jūs vēlaties veikt noslēpums gaismas, lai izlietne, tad sajūtas nav piemēroti līdzekļi, neņemiet mūs pēc nevajadzīgas pervenze robežās.

Augstākais, dare es saku, maņas ir pārveidota dzejas Angelo Francesco Nardelli tīrās uztveres funkcijas dvēseli.

Nardelli dzejnieks redz ar acīm, dzirdēt ar dzirdes orgāniem. Sapņi un izvēlētos objektus. Ir saullēktiem un saulrietiem, kas nerodas, un tā nevar atteikties. No jūras viļņi ir sagaidāms, jo man valkāt patiess apzīmējums / adrift. Dažas zaļās lauki stiepjas faktiski ir neskarts un ledusskapī purvs, kas liecina par sirreālu reliquary kaulu, ir skaidri metafora par korupciju un patēriņu, ko laiku.

Pat Egnatia, kas ir tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta nav iedomāts, par, un kuri ir paredzēti divi dzejoļi šajā grāmatā, ir garīga vieta, kas liecināja tikai bezcerīgs kapenes, altāris, sienas, izrakts stājas nekas. Un, ja "augi uzmaukt to Topi / verse likteni, proti virzienu nosaka liktenis, un, ja zvaigznes ir pūš uz graudu / rasa, piliens, tad es brīnos: kas ir" ja "Šo vērā notikumus, ja l ' dvēsele un dzejnieks?

Un atkal. Kas ir "ja" un vakarā vai naktī? Mēs lasām dažas dzejas vārsmas vēlāk.

Mana sirds iet gulēt
lēnām lidojumu zvirbuļi
tikko beigušās. Tas ir vakarā?
Nē Vai tas ir nakts? No. Ir tikai
tumsa, kas ņem manu gaismas
saule.

Tad vakarā nav nakts. Nakts ir nakts. Kas īsti jautājumiem šajā kontekstā ir tumšs, kas ir metafora ne vien tumsā, bet bez mīlestības apmaiņā, nav prieka un beidzot nav iedvesmas dzejas. Patiesībā nedaudz "tālāk pats dzejolis saka vēlāk pat vārdi / nav, un es joprojām / viņas mute slēgtas kā zīmes brīnums.

Apakšpunktu ieviešanas Prof Mauro De Pasquale, kurš pārvalda prezentāciju februāris 14, 2009, gada svētkos Svētā Valentīna.

Raksti:

• Mīlas stāsts par ceļu uz zināšanu
• Prieks par trokšņa
• Uzaicinājums lasīt
• "re Beautiful

Nav komentāru »

Joprojām nav komentāru.

RSS barību komentārus par šo rakstu. Trackback URL

Atstāt komentāru vai saistīts uzrakstīt rakstu